Latvijas nacionālās intereses – vieta augstskolu topā par katru cenu?
Pirmo reizi publicēts Delfi.lv:
Atskatoties uz šo gadu, Latvijas augstākajā izglītībā
viens no galvenajiem sarunu tematiem ir bijis izcilība. Valdības deklarācijas
130. punkts paredz, ka augstākajā izglītībā jānotiek virzībai auz izcilību, un
līdz 2020. gada oktobra beigām viena universitāte iekļūs 500 pasaules labāko
universitāšu topā. Lai gan drīz būs pagājis gads, kopš valdība ķērusies pie
solījumu izpildes, līdz šim neviens nav definējis, kas tad īsti ir tā
“izcilība”, kuru sagaida augstākajā izglītībā. Vēlos ieskicēt to, cik atšķirīgi
ir runāts par izcilību gan Latvijā, gan citur, un ko mēs no tā varam mācīties.
Reitingu līdzīgās, bet dažādās vērtēšanas sistēmas, kā
arī trauksmainā Latvijas augstākās izglītības vēsture un globālās tendences
izcilības definēšanu neatvieglo. Tomēr ir skaidrs, ka Latvija nevar atļauties
uzbūvēt sev Hārvardu vai Oksfordu. Mums ir jāsaprot, ko paši sagaidām no savām
augstākās izglītības iestādēm, lai varētu virzīties uz to, ko vajag Latvijai,
nevis reitingu aģentūrām.
Latvijas augstākā izglītība vēsturiski ir vairākkārt
piedzīvojusi krasas izmaiņas. Šobrīd Latvijas augstākajā izglītībā vienlaicīgi
darbojas divas augstākās izglītības paradigmas – Padomju un Rietumu – ar visām
no tā izrietošām pretrunām. Mēs vēl aizvien cieši kontrolējam iestādes,
uzraugām to darbību, kā arī centralizēti nosakām, kur studentiem būs studēt par
brīvu, un izliekamies, ka vēl aizvien dzīvojam komandekonomikā, kurā var
noteikt pieprasījumu pēc konkrēto programmu absolventiem. To visu mēs cenšamies
apvienot ar augstskolu autonomiju (un ar augstskolu atbildību par savu rīcību,
kas no tās izriet), studiju maksu esamību un ticību, ka tirgus nodrošinās to,
ka studenti izvēlēsies studēt Latvijas ekonomikai nepieciešamajās jomās. Mēs
radām budžeta vietas, lai veicinātu pieejamību, bet faktiski dodam iespēju
studēt par brīvu tieši tiem, kas tāpat var atļauties studēt par maksu. Mēs
uzticamies uzņēmējdarbībai un privātajam sektoram, bet ne privātajām
augstskolām. Mēs vēlamies policentrisku valsts augstākās izglītības attīstību,
veicinot tikai galvaspilsētas iestāžu attīstību. Mums augstāko izglītību
pārvalda un pārrauga viena ministrija, bet tajā pašā laikā vēl sešas citas, un
viena padome. Mēs vēlamies veicināt mūsu zinātnes starptautisko citējamību, bet
vēlams, lai tā būtu latviski.
Viss augstāk minētais attēlo dažādu viedokļu un pēdējo
gadu augstākās izglītības politiku savstarpējo pretrunīgumu. Augstākā izglītība
ir plašs sektors, ar koledžām, augstskolām, akadēmijām un universitātēm, kur
katra ir radīta konkrētam mērķim. Par spīti tam visam, ir ļoti labi, ka tiek
runāts par izcilību, jo tas nozarei sniedz ieskatu sabiedrības gaidās no
augstākās izglītības. Jelkāda jēga no šādas diskusijas zūd, ja netiek
apspriests, kas ir izcilība, un tā vietā tiek piemeklēts pusfabrikāts.
Katrai augstākās izglītības sistēmai ir sava filozofija – Padomju augstākās
izglītības organizācijas principi atšķiras no Rietumeiropas, kas atšķiras no
Anglosakšu modeļa. Attiecīgi katrai sistēmai ir savs ideāls, uz ko tā apzināti
vai neapzināti virzās.
Augstskolu reitingu gadījumā, tas ir Kalifornijas,
precīzāk, Kalifornijas Universitātes sistēmas ideāls. Pagājušā gadsimta vidū
Kalifornija izveidoja Augstākās izglītības meistarplānu, ko izstrādāja pašas
augstākās izglītības iestādes, kas paredz trīs pakāpju bezmaksas augstākās
izglītības sistēmu. Plāns paredz spici (ar Kalifornijas Universitātes sistēmu),
kurā būtu izcilākie studenti un kas būtu zinātnes priekšgalā; vidēju slāni ar
plaša profila universitātēm (ar Kalifornijas Valsts universitātes sistēmu); un
koledžu sistēmu (Latvijas izpratnē), kas piedāvātu augstāko izglītību visiem,
kas no tās varētu gūt kādu labumu. Reitingi par savu pamatu ņēma Kalifornijas
Universitātes sistēmas ideālu, kas balstās plašā zinātniskajā profilā, iespējā
piesaistīt Nobela laureātus, un pārbagātībā ar resursiem (2018. gadā
Kalifornijas Universitātes fondā bija 12.3
miljardi ASV dolāru, kas ir apmērām trešdaļa Latvijas IKP). Iepretim tam, mūsu
augstākās izglītības sistēmai ir raksturīga iestāžu fokusēšanās uz šauru jomu.
Tajā pašā laikā arī paši reitingi ir sākuši mainīt savus
vērtēšanas kritērijus. Pieminēšu trīs galvenos – Šanhajas [Academic Ranking
of World Universities], Times [Times Higher Education World
University Rankings] un QS [QS World University Rankings]. Šanhajas
reitings, kas ir arī vecākais no trim, galvenokārt skatās uz zinātni, un īpaši
uz to, cik daudzi pasniedzēji un absolventi iegūst Nobela prēmijas vai Fīldsa
medaļas (sava veida matemātikas Nobela prēmija). Times reitings vērtē
vienlīdz gan reputāciju, gan zinātnisko darbību, un QS vēl lielāku svaru dod
reputācijai. Krievija 2012. gadā uzsāka projektu, lai piecas no viņu augstākās
izglītības iestādēm iekļūtu visu trīs reitingu simtniekos, ko tā nosauca par
“5-100” projektu. Pēc ieguldītiem 1,163 miljardiem eiro un pārvaldības
reformas, Šanhajas un QS simtniekā ir viena Krievijas universitāte, bet Times
nav neviena. Pie tam, tā viena, kas ir Šanhajas un QS, jau bija tur iepriekš un
projektā nemaz nepiedalījās. Protams, tas ir tikai viens piemērs, bet Latvijas
augstākās izglītības sistēma, būdama ar padomju saknēm, iestāžu un valsts
īstenotās politikas ziņā vēl aizvien ir daudz tuvāka Krievijas nekā, piemēram,
ASV vai Apvienotās karalistes, ko tā vēlas emulēt. Atšķirība starp projektu
“5-100” un Latvijas projektu “1-500” ir tikai ambīcijās un resursos, bet ne
principos.
ASV, kas nereti tiek piesaukta kā paraugs, ekonomika
balstās ne tikai elitāro universitāšu zinātniskajā darbībā, bet arī kvalificētā
darbaspēkā. Šī iemesla dēļ ASV Baraka Obamas laikā kā galveno augstākās
izglītības prioritāti izvirzīja lielāka absolventu skaita sagatavošanu, lai ASV
atkal būtu valsts ar vislielāko iedzīvotāju īpatsvaru ar augstāko izglītību un
arī lai apmierinātu nozares vajadzības pēc kvalificēta darbaspēka. Šo funkciju
pilda liels skaits ar plaša spektra augstskolām, tostarp arī valsts. ASV
elitārajā Efeju līgā [Ivy League] studē nedaudz vairāk par pusprocentu
no kopējā studējošo skaita.
Līdz ar to, jēgpilnāk būtu raudzīties tālāk par
reitingiem un izprast, ko vajag Latvijai. Vai vietai topā, kuras iegūšanas
izmaksas nav iespējams aprēķināt un kas pat pēc investīcijām nav garantēta, ir
jābūt Latvijas augstākās izglītības sistēmas pašmērķim? Vai arī tomēr būtu
jēgpilnāk pārņemt citu valstu pieredzi un likt uzsvaru uz to, ka pēc iespējas
vairāk iedzīvotājiem ir augstākā izglītība?
Mans viedoklis
ir, ka mums jātiecas palielināt iedzīvotāju skaitu ar augstāko izglītību, tādā
veidā veicinot valsts labklājību un radot ražīgu augsni, kurā izcilībai
veidoties dabiski, nevis censties izaudzēt palmu tundrā. Ir nepieciešama diskusija par to, ko mēs vēlamies no mūsu
augstākās izglītības sistēmas un ko mums nozīmē izcilība, lai pavērstu
produktīvas izaugsmes un izcilības iespējas mūsu augstākās izglītības iestādēm
un sabiedrībai.